Pat populārā mūzikas grupa ABBA šo visnotaļ populāro vārdu izmantoja savā dziesmā. Mūsdienās bez tās iztikt nevar principā neviens cilvēks. Elektrība, apģērbs, ēdiens un daudzas citas lietas ir iegādājamas par monētām vai papīra lapiņām.
Senos laikos, kad vēl nebija ne monētu, ne drukātu lapiņu un kur nu vēl bezskaidras naudas norēķinu ar kartēm, cilvēki savstarpēji norēķinājās ar bartera palīdzību. Tirgus attiecības jau sāka veidoties VII-VIII gadsimtā p.m.ē. Tad cilvēki savstarpēji apmainījās ar produktiem, dažādām citām ikdienas lietām, kas tika izaudzētas vai izgatavotas. Kad sāka parādīties jau dažādas amatniecības un sabiedriskā darba dalīšana, tad barters sāka kļūt neizdevīgs un cilvēki par norēķinu veidu sāka pielietot dažādas lielākas un vērtīgākas lietas, kas tika uztvertas kā naudas vienība – kažokādas, aitas, zirgi, gliemežvāki, flamingo spalvas, cūku astītes un dažās valstīs pat galvaskausi. Jūlija Cēzara laikā pat cilvēku tirdzniecība un vergi tika izmantoti kā norēķinu veids.
Pirmais skaitāmais naudas veids bija metāla monētas, kas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē.. Pirmās monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šie divi metāli bija vispieejamākie, par cik tos plaši izmantoja ieroču ražošanā.
700 g. p.m.ē tika izkaltas pirmās monētas no sudraba. Vēlāk jau tika izveidotas monētas no zelta un sudraba sakausējuma. Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Līdijā, Anatolijā (Turcijā). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma. Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abām lietām. Monētu ieviešana ļāva to vērtību rēķināt pēc skaita, nevis svara kā līdz šim. Lai gan lielos darījumos vēljoprojām izmantoja svēršanas metodi, jo nēsājot monētas tās savstarpēji beržoties kļuva mazākas vai arī tirgoņi mēdza apgriezt monētas, nogriežot gabaliņus no dāgrmetāla un to vērtība pēc dārgmetāla svara samazinājās.
Papīra nauda radusies ap 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Tajā laikā Ķīnā apgrozībā bija vara monētas, kurai bija maza pirktspēja un tādējādi lai kaut ko dārgāku nopirktu nācās stiept veselu maisu ar šīm monētām. Imperatora padomnieki ilgi lauzīja galvas līdz beidzot tika rasts risinājums – uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes.
Pirmās banknotes Eiropā parādījās un tās izdeva Stokholmas Banka 1660. gadā, taču jau 1664. gadā tai pietrūka monētu, lai segtu papīra naudu un Banka pārtrauca savu darbību. Taču jau 1690. gadā tika izdota pirmā papīra nauda Ziemeļamerikā.
Latvijas teritorijā, sākot ar 13 gadsimtu ir bijušas un nomainījušās daudz un dažādas valūtas. 1572. gadā Rīgā tika uzsākta šiliņu kalšana, vēlāk kala arī vērdiņus, markas un pusmārkas. 16. gadsimta beigās naudas norēķinu sistēmas pamatvienība bija dālderis. Tika ieviestas arī citas jaunas monētas — graši, sešgraši, trīsgraši un pat trīspelheri jeb pusotrgraši.
18. gs. Latvijā sāka lietot Krievijas impērijas naudu – rubļus līdz 1922. gadā Latvija ieguva savu norēķinu naudu – latu, kuru cauri gadiem ir nomainījušas daudz un dažādas naudas vienības naudas reformu rezultātā.
Viscaur šiem vēsturiskajiem naudas rašanās posmiem ir viena kopīga lieta – maciņš. Maks, kas jau senajā Romā tika izgatavots no ādas un stiprināts pie jostas.
