Kad sakām, ka āda ir blakusprodukts, nevis galvenais izstrādājums, tas ir cieši saistīts ar ilgtspējas un atbildīgas resursu izmantošanas koncepcijām. Āda nav primārais dzīvnieku audzēšanas mērķis — tā ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad galvenais mērķis, proti, pārtikas ražošana, ir sasniegts.
Lūk, detalizēts skaidrojums, kādēļ šī atšķirība ir tik nozīmīga:
- Gaļas industrijas galvenais mērķis: Pasaules gaļas industrija galvenokārt ir vērsta uz pārtikas ražošanu cilvēku patēriņam. Dzīvnieki, piemēram, govis, cūkas un kazas, tiek audzēti galvenokārt to gaļas, piena un citu pārtikas produktu dēļ. Āda, kas galu galā kļūst par izejmateriālu ādas izstrādājumiem, ir otršķirīgs iznākums — materiāls, kuru citādi vienkārši izmestu, ja to neizmantotu ādas ražošanai. Tas nozīmē, ka āda ir pārtikas rūpniecības blakusprodukts, nevis materiāls, ko iegūst, specifiski audzējot dzīvniekus to ādai. Piemēram, āda, ko izmanto Andrii Art jostās, nāk no dzīvniekiem, kuri jau ir nokauti gaļas ieguvei. Neviens dzīvnieks netiek īpaši audzēts vai nokauts tikai tā ādas dēļ.
- Ilgtspēja un resursu efektivitāte: Ādas uzskatīšana par blakusproduktu ir saistīta ar nulles atkritumu un ilgtspējas principiem. Tā vietā, lai iznīcinātu ādas atgriezumus, kas veicinātu vides piesārņojumu, tās tiek apstrādātas un pārveidotas par augstas kvalitātes ādas izstrādājumiem. Šī pārstrāde samazina atkritumu daudzumu un maksimāli izmanto resursus, kas jau ir patērēti dzīvnieku audzēšanā gaļas ieguvei. Daudzi itāļu miecētāji, piemēram, izmanto augu miecēšanas procesu, kas garantē, ka ādas apstrāde tiek veikta, ievērojot dabas līdzsvaru.
- Regulatīvie un ētiskie aspekti: Sertifikācijas sistēmas, piemēram, Consorzio Vera Pelle Italiana Conciata al Vegetale, skaidri nosaka, ka izmantotās ādas ir stingri blakusprodukti. Itālijas Toskānas miecētavas, kas apvienotas konsorcijā, garantē izsekojamību un apliecina, ka neviena dzīvnieka dzīvība netiek upurēta tikai tā ādas dēļ. Šāda veida sertifikācija un regulējumi vēl vairāk uzsver ētisko pieeju ādas izmantošanai kā blakusproduktam.
- Ekonomiskie apsvērumi: Ādas cenu struktūra arī atbalsta tās statusu kā blakusproduktam. Ja āda būtu primārais produkts, tad tās cena atspoguļotu izdevumus, kas saistīti ar dzīvnieku audzēšanu un uzturēšanu tikai šim nolūkam. Tomēr, tā kā galvenais ekonomiskais iemesls ir gaļas ražošana, ādas cenas ir vairāk pielāgotas apstrādes izmaksām, nevis ražošanai. Tas vēlreiz pierāda, ka āda ir otršķirīga dzīvnieku izcelsmes produktu hierarhijā.
- Vides ietekmes mazināšana: Izmantojot ādas, kas citādi tiktu uzskatītas par atkritumiem, ādas rūpniecība samazina ietekmi uz vidi, ko rada dzīvnieku lauksaimniecība. Ja šīs ādas tiktu izmestas, tās veicinātu atkritumu daudzumu izgāztuvēs, radot vides piesārņojumu. Tā vietā, pārveidojot tās par izturīgiem izstrādājumiem, piemēram, jostām, makiem vai somām, tās iegūst funkcionālu un estētisku pielietojumu, pagarinot blakusprodukta mūžu, kuru citādi uzskatītu par nevajadzīgu.
Secinājums
Koncepcija par ādu kā blakusproduktu, nevis galveno izstrādājumu, izriet no tās izcelsmes pārtikas industrijā. Šīs perspektīvas pieņemšana maina mūsu skatījumu uz ādu, nevis kā materiālu, kas iegūts dzīvnieku ekspluatācijas ceļā, bet gan kā resursu, kas tiek pārstrādāts, lai radītu vērtīgus izstrādājumus. Tāpat kā Andrii Art meistari, mēs varam apzināties šo ādas ētisko un ilgtspējīgo vērtību, kas pielieto rūpīgu meistarību — radot skaistumu no tā, kas paliek pāri, nevis no tā, kas speciāli tiek meklēts.
Izvēloties šo pieeju, mēs ne tikai atzinīgi novērtējam ādas apstrādes mākslu, bet arī atbalstām atbildīgu resursu izmantošanu, kas prioritizē vides un ētikas apsvērumus. Šis vēstījums saskan ar plašākiem ilgtspējas mērķiem — izmantot katru daļu no jau esošās produkcijas, nevis meklēt veidus, kā izmantot dzīvniekus speciāli luksusa preču ražošanai.
